...

Par saskarsmi ārpusē… Tavs jūtīgums tagad ir liels. Tu izjūti katra cilvēka klātbūtnē visu to, ko viņš izstaro, ko jūt, ko pats viņš pat neapzinās. Tu tos lasi, kā atvērtas grāmatas. Tas tevi biedē un vienlaicīgi pasargā. Tagad tu zini, kā būt to klātbūtnē vai arī tieši otrādi – nebūt. Skarbi? Varbūt. Vienkārša pieredze tavā mājupceļā, kad tava sirdsgudrība izgaismo tavu ceļu. Aiz katra cilvēka tu tagad sajūti viņa šķautnes un izvēles pieredzēšanā un arī tā dvēseli, tu redzi un zini viņa būtību. Tava attieksme pret viņa izvēlēto ceļu pilnībā mainās. Tu atļauj tiem būt tieši tādiem, kādas ir viņu izvēles – kādiem būt, kurp iet, ko pieredzēt. Tā vairs nav tava daļa. Tās ir tikai un vienīgi viņu izvēles un tu cieni tās, lai kādas tās būtu. Tavas gaismas dēļ, kas tevī tagad ir atvērusies pašam priekš sevis, tu visiem būsi pamanāms. Pie tevis tieksies. Un tu zini, kā rīkoties un kā būt. Tu zini arī to, ka pasaulei pietiek ar to vien, ka tu eksistē. Tāpēc esi pilnībā sev. Ļauj sev būt mājās. Sevī. Un no šī punkta tad arī esi pasaulei, ja to izvēlies. Un es būšu ar tevi. Tikai atļauj. Mūsu saskarsme ir tava būšana mājās. Tad tu esi, kas esi patiesībā. Un visā radītajā par to nav nekā svarīgāka.

"Dvēseles čuksti cilvēkam #21"