...

Un tad iestājās neaizmirstams brīdis, visi aizvēra acis, un pēc neilga laika Amanda sajuta, kāda milzīga Spēka enerģija sāka virpuļot ap katru laukumā esošo cilvēku. Tā bija varena un aizvien vairāk pieņēmās stiprumā. Amanda arī sevī sajuta šo ņirboņu, un viņai likās, ka tā pacels viņu gaisā, bija pat grūti elpot. Meitene sākumā it kā cīnījās pretī, tad atslābinājās, un ļāva, lai tas notiek. Viņa saprata, pat sajuta, ka Viduszeme piedzīvo šausmas un bailes, tumsu un haosu. Viņa to sajuta ar katru savu mazāko šūniņu, un sirdī radās nepārvarama vēlme tiem cilvēkiem, kas piedzīvo šo traģēdiju, dot visu savu Spēku, Gaismu un Mīlestību, nešķirojot labo no sliktā. Un viņa to deva, juzdamās kā neizsīkstošs avots, un savienojās ar visiem, kas te atradās vienā veselumā. Spēks bija milzīgs! 

Pēc krietna laiciņa cilvēki pamazām atgriezās realitātē, un enerģija atslāba, Hronoss vēlreiz visiem pateicās, un ceremonija beidzās. Viņš ļāva visiem atgriezties mājās. Amanda sajuta sevī lielu tukšumu un reizē mieru. Pēkšņi sāka mākties lietus mākoņi, un kļuva pelēks un tumšs. Cilvēki izklīda pa mājām. Nea aicināja arī Amandu doties mājup, bet viņa šoreiz tiešām gribēja palikt viena. Viņa lēnām devās garām mājām uz vietu, kur gandrīz pie pašas zaļās kalnu sienas atradās lieli akmeņi, uz kuriem pakāpjoties, varēja redzēt terasveidīgos laukus un visu ieleju sev pie kājām, aizaugušu, mežonīgu un pirmatnīgu. Viņa pakāpās uz akmeņiem un stāvēja, skatoties uz skaisto, bet reizē svešo dabu. Mākoņi zemu un smagi vēlās pāri, aizsedzot tepat blakus esošo kalna virsotni. Pārējie kalni un vēlāk arī ieleja lēnām ietinās pelēkā lietus plīvurā un pazuda pavisam. 

Lietus lija siltām, lielām lāsēm, un Amanda ļāva, lai tās līst pār viņas seju un tek lejā pa augumu, samērcējot drēbes un matus. Viņa ļāva, lai tas viņu skalo un tīra, tāpat kā Gaisma. Viņa it kā no malas noskatījās uz visu, ko bija piedzīvojusi, un domāja par to, ka Viduszemes tiešām vairs nav, tāpat kā nav visu to cilvēku, kurus viņa bija redzējusi Saules Vārtu pilsētā, un kuri bija uzgavilējuši, kad viņa kopā ar Zinību tempļa priesterienēm tajā ieradās. Arī pašas krāšņās un varenās pilsētas vairs nebija. Sāpīgi un skarbi līdz sirds dziļumiem! Viņai gribējās kliegt skaļā balsī, viņā vārījās dusmas, viņa bija viena starp svešiem ar tukšumu un sāpi sirdī, viena pati kalna galā, svešā pilsētā. Vientuļa. Un pēkšņi viņa iekliedzās uz pelēko ieleju sev priekšā: 

– Un kam tas vispār viss ir vajadzīgs? 

– Tev un mums visiem, – aiz muguras atskanēja kāda balss. 

"Eņģeļu acis. 1. grāmata. Kristālu glabātāji".