...

– Rozēm piemīt brīnišķīgs spēks. To smarža cilvēku nomierina, tēja no rožu lapiņām atjauno organismu gluži kā jaunības eliksīrs. Un ziedu skaistums priecē acis, radot cilvēkā harmoniju un līdzsvaru. Tas ir viens no dabas spēkiem. 

– Tas ir interesanti. Es nezināju, ka parastas rozes ir tik brīnumainas. 

– Ne tikai rozes. Paveries apkārt! Katrs koks, katrs augs, zāle, krūmi, puķes – viss ir brīnumains. Tikai mēs esam aizgājuši tik tālu prom no dabas, ka vairs to neuztveram kā brīnumu, un tādēļ daudz ko zaudējam – mieru, prāta un domu skaidrību un galu galā arī veselību. 

– Kā tu to visu zini? – Man to reiz iemācīja kāds cilvēks. Iemācīja priecāties par dabu, saskatīt skaisto ap sevi, mīlēt dzīvi un cilvēkus, būt harmonijā ar visu pasauli. Tante Sofija apsēdās uz soliņa dārza galā, Amanda apsēdās viņai līdzās. 

– Bet vai tad var mīlēt visu un visus? Ir daudz cilvēku, ko es nevaru ciest, it sevišķi skolā. 

Tante aplika roku Amandai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt: – Var, Amanda, var. Tas nenākas viegli, bet var. Kad cilvēks to iemācās, visa pasaule liekas laimes pielieta un gaiša. Un jo tu vairāk mīlestības atdosi, jo vairāk labestības saņemsi pretī. Pazudīs ikdienas rūpes un problēmas, dzīve ritēs viegli, jebkuru sapni varēsi realizēt nepiepūloties. Tici man, vairs noteikti negribēsies atgriezties iepriekšējā stāvoklī, kad dzīve likās kā mezglains kamols. 

"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".