...
17. oktobris, 2023 pl. 16:10
Uz brīdi ļauj sev nezināt par sevi neko. Jā, bija pieredze, kas tevi veidoja. It kā. Bet vai tiešām veidoja par kaut ko? Varbūt tās atkal ir tikai šīs pasaules kārtējās spēles? Ka ir par kaut ko jākļūst, jābūt. Patiesībā nav. Un nekad nav bijis.
Ir tikai dažādas šķautnes, kuras tu esi izspēlējis, izzinājis, kā tas ir, ka var spēlēt arī tā - uz mirkli būt kaut kas, un caur to kaut ko pieredzēt - sajust, izzināt, izbaudīt. Un viss. Pēc tam tās laist vaļā, lai būtu viegls. Tīrs. Bez liekas bagāžas, atstājot sevī tikai sajūtas par pieredzēto.
Kādā mirklī tu sāc apzināties, cik tas viss ir smags un nevajadzīgs. Nēsāt sevī šīs šķautnes, krāt tās un uzliktos nosaukumus, un visu laiku censties tiem atbilst. Ierāmēties. Cik daudz tev to ir? Vai esi saskaitījis, cik lomas tu spēlē ikdienā? Un katrs šis nosaukums liek būt atbilstošam, ierāmētam un kaut ko gaidīt, un tāpat citi gaidīs no tevis. Būt smagam kā akmenim. Kaut vienu mirkli atļaut sev nebūt ne par vienu no šīm šķautnēm. Nebūt caur prātu un pieņemtajiem uzstādījumiem. Būt par brīnumu sev. Un pēcāk arī citiem, ja to vajag. Bet vai vajag? Citiem? Sev. Galvenais ir sev. Atļaut būt par brīnumu sev. Nenosaukt vārdā neko no tā, ko tu izdzīvo. Tajā mirklī viss ir citādi. Absolūti citādi. Tad atmostas aizmirstais, atmosties pats. Un tajā ir dzīvība. Patiesība. Tava patiesība un tev ar to pietiek.
"Klusetājs" #19
