Es zinu, ka Tu ej savu ceļu un ik pa laikam meklē - mieru, klusumu, atbildes, patiesībā nav svarīgi, ko. Tāpēc Tu šobrīd esi te un lasi šos vārdus. Es esmu tāds pats ceļa gājējs kā Tu un priecājos par šo brīdi, kad mūsu sajūtu pasaules ir saskārušās un es varu Tevi ieaicināt uz mirkli pie sevis, apstāties, ievilkt elpu, palasīt, paklausīties, vienkārši pabūt te - pa ceļam. Man ir tikai manas sajūtas, manas atziņas un manas pieredzes esence vārdos - rakstītos, runātos… Es varu dalīties tikai ar to. Nav ne Tavas atbildes, ne gatavu pamācību kā Tev tālāk iet Tavu ceļu. Patiesībā jau ne vienam nav. Un Tu to zini. Caur saviem vārdiem es varu būt tikai kā atgādinājums par visu to, ko Tu jau zini, kas ir Tevī. Bet, ja reiz šobrīd esam satikušies šajā ceļā, iespējams, es ar savu pasauli varu būt klātesoša kā miera telpa, kurā Tu vari beidzot atrast savas durvis uz klusumu un pēc tam tajā ieraudzīt SAVU patiesību. Savu patieso un neatkarīgo ceļu. Un tā ir labi. Varbūt arī tā, ka nekas no manas pasaules nerada rezonansi Tevī un arī tā ir labi. Tātad Tev būs cita pietura Tavā ceļā. Un tas ir skaisti. Lai vai kā - es priecājos Tevi satikt!